zemes draugi logo
planētai, cilvēkiem, nākotnei
Sākums -> Jaunumi → Kur paliek glifosāts?

Kur paliek glifosāts?

„Izskatās, ka cilvēki nav pat iedomājušies par glifosātu, jo reklāma apgalvo, ka tas taču ir drošs produkts. Kāpēc gan mēs to vispār pētam?” (Dr. Dons Hjūbers [Don Huber])

Herbicīdu glifosātu sāka pielietot aptuveni pirms četrdesmit gadiem, un joprojām tiek meklēta ātra, precīza, droša un pareiza metode tā daudzumu noteikšanai, pat ūdenī.

Glifosāts ir herbicīda Raundapa aktīvā sastāvdaļa, plaši pielietots sojas, kukurūzas un daudzu citu pret Raundapu noturīgu ģenētiski modificētu kultūru audzēšanā.

Šī herbicīda noteikšana ir sarežģīta, jo to ir grūti nodalīt no citām vielām: glifosātu veido nelielas, ūdenī ļoti viegli šķīstošas molekulas, kas var reaģēt gan kā skābe, gan kā bāze (šīs īpašības bieži izmanto, lai identificētu ķīmiskās vielas) un viegli pieķeras noteiktām vielām, piemēram, metālu joniem un augsnes daļiņām.

Ieviešot tirgū pret herbicīdiem noturīgus ģenētiski modificētus kultūraugus, izlietotā glifosāta daudzums pieauga eksponenciāli, jo parādījās pret herbicīdiem noturīgas nezāles. Vai kāds ir noteicis, cik daudz šī herbicīda ir mūsu vidē?

Paraudzīsimies uz glifosāta „dzīves ciklu”.

Lauksaimnieki, dārzkopji, mežkopji, ceļu un dzelzceļu apkopes komandas sistemātiski izmanto glifosātu. To pielieto, izsmidzinot  uz augiem, bet pārpalikums nonāk augsnē un ūdeņos.

Tiek uzskatīts, ka pēc tam mikroorganismi  augsnē sadala pārpalikumus, bet ūdeņos tie vienkārši aizplūst, un pavisam niecīga uzmanība tiek veltīta augos nonākušajiem herbicīdiem. Pieņem, ka ar glifosāta galveno atvasinājumu AMFS (aminometil fosforskābi) notiek tas pats. Vai tiešām glifosāts un AMFS pazūd tik viegli?

Ir zinātniski pārbaudīts, ka puse no augsnē nonākušā glifosāta var tur atrasties arī pēc pieciem mēnešiem. Par šādu noturību nevajadzētu brīnīties, jo šī viela spēj spēcīgi saistīties ar augsnes daļiņām. Tomēr ir nedaudz melots arī par vielas sadalīšanos mikroorganismu ietekmē. Ir tikai daži organismi, kas spēj tieši izmantot glifosātu kā barības vielu; vairumā gadījumu vielas sadalīšanās ir blakusefekts, kad uz to iedarbojas mikroorganismu vidē izdalīti enzīmi.

Arī augos nonākušais glifosāts pavisam noteikti neizzūd tāpat vien: nevienam augam, pat ne ģenētiski modificētam, nav nekādu īpašu sadalīšanas spēju, ja neskaita ķīmisko vielu novirzīšanu uz sakņu un virszemes daļu augšanas konusiem, kur tās uzkrājas. Daudzgadīgie augi glifosātu uzkrāj gadu no gada. Auga virszemes daļās esošais glifosāts nokļūst pārtikā un lopbarībā un var nokļūt visur kur. Auga saknēs esošais glifosāts nonāk augsnē.

Vēja erozija izraisa brīvā, augsnes daļiņām piesaistītā glifosāta nokļūšanu atmosfērā. Tajos ASV štatos, kuros audzē ģenētiski modificētus graudaugus, šādi un izsmidzinot, gaisā un lietus ūdenī nonāk ievērojams daudzums glifosāta.

Glifosāts, kuru aizskalo virszemes ūdeņi, sadalās. Taču līdz tam tas ceļo kopā ar ūdeni. ASV Vidējo Rietumu štatos, kuros audzē ģenētiski modificētus graudaugus, manāmi glifosāta vai AMFS daudzumi tika konstatēti 98% no virszemes ūdeņu paraugiem. Kādā Francijas vīnogu audzēšanas reģionā glifosātu neatrada tikai vienā no vairāk kā 300 virszemes ūdens paraugiem. Spānijas reģionos ar intensīvu lauksaimniecību atklāja, ka gruntsūdens ir piesārņots ar glifosātu, dažviet pārsniedzot ES noteiktos limitus dzeramajam ūdenim. Lai attīrītu ūdenstilpnes no zālēm, vietumis glifosātu smidzina tieši ūdenī.

Arvien vairāk klīnisko pētījumu uzrāda paaugstinātu ģenētisko pataloģiju, audzēju, neauglības un daudzu hronisku saslimšanu skaitu lauku reģionos, kur glifosātu izsmidzina bezatbildīgi, un visvairāk cieš tieši bērni. Pretstatā tiešajai izsmidzināšanai, glifosāta un AMFS daudzumi, ko uzņem ar pārtiku, lopbarību, gaisu vai gruntsūdeni, ir salīdzinoši ļoti neliels. Par spīti tam, vācu augstskolu pētījumi ir atklājuši nozīmīgu glifosāta koncentrāciju pilsētu iedzīvotāju urīna paraugos. Paraugu analīzes atklāja, ka glifosāta koncentrācija tajos 5 līdz 20 reizes pārsniedz dzeramajā ūdenī pieļaujamo koncentrāciju. Glifosāta dzīves cikls, sācies tur ārā, beidzas mūsu ķermeņos.

Problēma ir nezināmie faktori:

  1. Nav zināms patiesais izmantotā glifosāta daudzums. Atcerēsimies, ka glifosāta noteikšana ir sarežģīta pat ūdenī, un tā noteikšana dzīvos organismos noteikti ir vēl sarežģītāka: iespējams, ka gadu desmitiem mēs esam pārāk zemu novērtējuši tā klātbūtni mūsos un apkārtējā vidē, bet iepriekš minētie vides pētījumu rezultāti ir publicēti tikai 2011. gadā.
  2. Mēs nezinām, kurš no glifosāta uzņemšanas veidiem ir īpaši kaitīgs – ar ēdienu, dzeramo ūdeni, mazgāšanos, gaisu, ieelpoto gaisu, placentu vai barošanu ar krūti…
  3. Nezinām, kādas ir sekas mazu glifosāta vai AMFS devu ilgstošai  iedarbībai no dažādiem avotiem.

Šīs bažas nav radušās no baumām par lauksaimniecības ķīmijas kaitīgumu. Glifosāts cieši saistās ar metālu joniem. Šādi joni ir pamats daudziem svarīgiem enzīmu kontrolētiem bioķīmiskajiem procesiem mūsu ķermenī. Cik liels ir mazākais glifosāta daudzums svarīgākajos audos, kas spētu novājināt veselību un padarīt uzņēmīgus pret slimībām? – lūk, tas ir nopietns jautājums.

Pēdējā laikā kļūst skaidrs, ka glifosāta tiešā vai netiešā ietekme uz mikrofloru vidē vai organismos (ieskaitot mūs pašus) ne tuvu nav nekaitīga. Glifosāts selektīvi iznīcina ‘labos mikrobus’ un ļauj patogēnajiem (kurus parasti ierobežo ‘labie mikrobi’) plaukt un zelt. Desmit gadus veci ziņojumi par mājlopu neauglības pieaugošu izplatību tagad tiek saistīti ar jaunu, ļaundabīgu, vairojošos aģentu, kas šķiet saistīts ar glifosāta lietošanu. Mājlopi, kurus baro ar ģenētiski modificētu lopbarību (tur ir arī glifosāta atliekas), tik ļoti cieš no pāragras novecošanas, ka ‘pirmklasīgu’ 2½ gadus veca dzīvnieka kautķermeni var izbrāķēt kā desmitgadīgu.

Mūsu radītajā realitātē ar pārbaudītām analīžu metodēm (visticamāk, jau novecojušām) apstiprinātā ģenētiski modificētās lopbarības ‘uzturvērtība’ ir lieliska; ar ģenētiski modificētu lopbarību barotie mājdzīvnieki aug kā pienākas; taču lopu veselību slikti ietekmē kaut kas pavisam cits, ļoti kaitīgs.

GM-free Scotland komentārs

Dr. Dons Hjūbers ir ASV augu un augsnes slimību speciālists un ASV Lauksaimniecības Departamenta padomnieks. Viņš mēģina panākt, lai Amerikas uzraugošās iestādes ieklausītos zinātnieku brīdinājumos par glifosātu. Lai arī ne tuvu nebūdams lauksaimniecības ķīmijas noliedzējs, viņš par šo herbicīdu izsakās kā par „cilvēces vēsturē visļaunprātīgāk izmantoto ķimikāliju”.

Hjūbers ir vērsies ar brīdinājumu pie ASV, Lielbritānijas* un citām ES valdībām. Pieprasiet saviem parlamenta locekļiem nodrošināt, ka šis brīdinājums tiek uzklausīts, ka ģenētiski modificētā lopbarība vairs nav mūsu barības ķēdes sastāvdaļa, ka ģenētiski modificētai pārtikai ir liegta pieeja mūsu tirgum. Tikko glifosātu izslēgs no pārtikas aprites, valdībai jāuzrauga tā daudzums vidē, neatkarīgi no mūsu dzīvesvietas.

*2011. gada 1. novembrī Dr. Dons Hjūbers uzstājās ar runu publiskajā sanāksmē, ko organizēja Agroekoloģijas Visu Partiju Parlamentārā grupa un vadīja Maras grāfiene Mārgareta

Izmantotie avoti:

—————————————–

Tulkots no GM-free Scotland: Where does all the glyphosate go?

Atpakaļ